Viņas labās, viņi sliktie.

20. augusts, 2023 pl. 7:28, Nav komentāru

Kādā no manis rakstītajiem postiem bija komentārs par to, ka izteikti skan bipolārs vērtējums - viņi sliktie, mēs labās. Es neesmu feministe, kura aizstāv tikai sievietes. Pavisam nē. Es esmu cilvēks, kurš aizstāv vājākos un tos, kuri saskaras ar totālu netaisnību un pazemojumiem. Tos es izvērtēju nevis pēc civillikuma vai satversmes punktiem primāri un papīra būšanām, bet pēc cilvēciskās būtības, pēc emocijām, pēc empātijas, pēc loģikas, pēc mīlestības parametra, pēc visa cilvēciskā spektra. Atvainojiet, bet man neraksta nabaga vīrieši, kurus sit sievas. Iespējams sit, bet vairumā gadījumu kā atbildes gājienu nevis uzbrukumu, jo vecis nav uztaisījis garšīgas vakariņas vai atteicies braukt pie sievasmātes uz kapusvētkiem.

Viennozīmīgi nekas nav, to es arī saprotu, bet tendences uz vienu vai otru pusi tomēr pastāv jau gadsimtiem. Ir situācijas, kad arī sievietes augstos amatos atļaujas pazemot savus vīrus un nolikt klēpja sunīša vietā. Te strādā psiholoģiskā un ekonomiskā ietekme un nevajag pat sist, lai saprastu, ka vīrietis ir sasietām rokām. Bet es varu roku likt uz sirds, ka tādu gadījumu ir mazāk, kā otrādi skatoties.

Sievietes arī dzer. Sievietes arī krāpj. Sievietes arī sit un visu pārējo. Noteikta vecuma bērni arī dzer, arī krāpj un sit. Tas viss notiek reāli. Un arī vīrieši dzer. Krāpj. Un sit.

Jautājums pēc būtības: “Kuram ir jāiet no mājas prom, brīdī, kad vīrietis sāk piedzēries ārdīties? Sievietei ar maziem bērniem vai vīrietim?” Pat tad, ja juridiski skaitās vīrieša īpašums? Un tas pats jautājums otrādi. Totalizatora cienīgs jautājums cilvēciskajā spektrā, viennozīmīgs juridiskajā.

Un, ko darīt vīrietim, kurš pacieš sievas pļēgurošanu, kura tik tālu dzer, ka vemj smalkā restorānā pie galda sev krūtīs? No dārga šampanieša, ne jau no kaut kādas lētas suslas. Vai var būt tā, ka viņa saka, es dzeru, jo viņš visu laiku mani pazemo? Jo atrod to par vienīgo izeju - jo aiziet no šī visa, nozīmē zaudēt visus dārgos labumus, kuri tomēr kompensē tos pazemojumus vismaz uz brīdi, kamēr jauna manta tiek nopirkta.

Viņi dzīvo dārgā viesnīcā, bet naudu kafijas tasei brokastīs viņš nedod, jo tā esot totālākā izšķērdība - ir jādzer aplejamā. Un strādāt viņa ar nedrīkstot, jo viņas laiks, rokas un viss pārējais intelekts nepieciešams partnera biznesa vajadzībām. It kā algu izmaksājot drēbēs, ko viņai viņš nopērk. Arī mājsaimniecība un ģimene ir gandrīz kā bizness, kur viss sievietes intelekts, rūpes, spēks, laiks aiziet rūpēs par ģimeni. Civillikums it kā to smuki apraksta, bet, kad nonāk pie skaidriem tekstiem, mājsaimniece, kura reizēm realitātē ir partnera biznesa pelēkais kardināls, ir nulle. "Ej strādāt!", viņi visi kliedz. Nopelni savai garšīgajai kafijai naudu beidzot! Vai arī pārvācies ar visiem sakiem bērniem uz pierobežu. Tur esot lētākas sporta skolas. Tālāk no redzesloka.

Lūk tā apmēram par to bipolārismu - tas joprojām pastāv.

Viņas labās, viņi sliktie.

Nav komentāru

Komentēt