PUSNAKTS ŠOVS AR JŪDU ISKARIOTU. Dailes teātris
Nu tā. Te bija ko padomāt. Kristīgās pasaules spēcīgākie personāži iznāca uz skatuves un tika izķidāti pa visām vīlēm.
Pats Dievs, Jēzus, Jūda, svētais Pēteris, Sātans…Kad uz skatuves parādījās Freids un turpat pieminēts Brūss Springstīns, tad gan es nevarēju nesmieties, jo šajā mirklī, manuprāt, bija skaidri parādīta cilvēciskā apjukuma bedre, kas mūžīgi mūžos uzdod vienus un tos pašus jautājumus – kas ir labi un kas nav labi?
Kas ir labāk – būt ellē vai pie Dieva valstībā? Vai ir iespējams vienreiz par visām reizēm atrast līdzsvaru? Šī izrāde ir par tieši to. Man patika Sātans. Viņš ir kā tāda uguns dzīvei, man patika Jūda, viņš ir tāds kā nolemtais grēks, bez kura nebūtu šo visu jautājumu. Man patika Māte Terēze, kas neskatoties uz savu kalpošanu nabagajiem, tāpat ņēma naudu no "riebīgajiem".
Jēzus šajā izrādē bija kaut kāds dīvains tips. Teikšu, ka nekāds. Man liekas, ka viņš tomēr dzīvē nebija nekāds. Nav nekas viennozīmīgi. Arī tas, ko es domāju par Dievu un tas, ko es domāju par Luciferu. Viņi ir vienas medaļas puse un viena puse no medaļas.
Es kaut kā ļoti izbaudīju izrādes saturu. Jo patiešām esmu daudz meklējusi dzīves atbildes visos šajos personāžu izteiktajos domu virknējumos. Kur ir patiesība? NEZINU.
Beigas izrādei tādas norautas. Nebija kulminācijas. Likās, ka visu skatītāju galvās skanēja jautājums - “Eu, kas te notika?” Varbūt tā bija arī domāts? Ej mājās un domā tālāk!
Man patika.