Astoņas mīlestības
Grāmatas mani pašas atrod. Vienmēr. Arī Elitas Drākes grāmata “Astoņas mīlestības” tieši caur violetajiem nodaļu burtiem mani uzrunāja pelēkā un lietainā dienā, lai tieši te un tagad es teiktu tai: “Jā!”
Šis stāsts varētu būt par mums katru, jo mēs ikviens meklējam īsto un vienīgo mīlestību, atrodam to, bet kurš to neatrod, tas mūžam alkst to atrast. Šajā smeldzīgi skaistajā un tajā pašā laikā ļoti iedvesmojošā stāstā es atradu sevi un atkal pazaudēju, ieraudzīju sevi un no jauna nevarēju atrast.
Likās, ka tik tuvu un tik tālu ir tas, ko piedzīvo grāmatas autore. Divās dienās izskrēju kā ar gaismas ātruma vilcienu pusei no Elitas dzīves stāsta, kurš ir ārkārtīgi krāšņš un ļoti emocionāli piesātināts. Tas man liek domāt arī par savu dzīvi, attiecībām, notikumiem, spēku sevī, vājumu sevī, drosmi teikt jā, kad viss ir slikti un nē, kad viss ir labi. Šī grāmata ir piepildīta ar drosmi, iedvesmu, cerību un milzīgu degsmi piekļūšanai sev. Brīžiem pat liekas, ka nespēju vairs paņemt tik daudz emociju, kas izteiktas teju katrā grāmatas lappusē, tomēr tad es atceros, ka grāmatā ir iekļauti daudzi gadi, kurus es izlasu divās dienās. Vajag vienkārši mazliet lēnāk lasīt. Bet ne jau šo grāmatu:). Skaists stāsts. Paldies liels!